حَدَّثَنَا أَبُو جَعْفَرٍ، مُحَمَّدُ بْنُ الصَّبَّاحِ حَدَّثَنَا إِسْمَاعِيلُ بْنُ زَكَرِيَّاءَ، عَنْ عَاصِمٍ الأَحْوَلِ، عَنِ ابْنِ سِيرِينَ، قَالَ لَمْ يَكُونُوا يَسْأَلُونَ عَنِ الإِسْنَادِ، فَلَمَّا وَقَعَتِ الْفِتْنَةُ قَالُوا سَمُّوا لَنَا رِجَالَكُمْ فَيُنْظَرُ إِلَى أَهْلِ السُّنَّةِ فَيُؤْخَذُ حَدِيثُهُمْ وَيُنْظَرُ إِلَى أَهْلِ الْبِدَعِ فَلاَ يُؤْخَذُ حَدِيثُهُمْ .
Ibn Sirin (rahimahulloh)dan rivoyat qilinadi: «(Avval) ular isnod (sanad) haqida soʻramas edilar. Fitna yuz bergach esa: ‹Bizga roviylaringizni nomma-nom aytinglar›, dedilar. Shunda Ahli Sunnatga nazar solinib, ularning hadisi olinar; Ahli bidʼatga nazar solinib, ularning hadisi olinmas edi».Ибн Сирин (раҳимаҳуллоҳ)дан ривоят қилинади: «(Аввал) улар иснод (санад) ҳақида сўрамас эдилар. Фитна юз бергач эса: ‹Бизга ровийларингизни номма-ном айтинглар›, дедилар. Шунда Аҳли Суннатга назар солиниб, уларнинг ҳадиси олинар; Аҳли бидъатга назар солиниб, уларнинг ҳадиси олинмас эди».